Vispār tas reizēm pat šķiet interesanti, cik lielus "pārsteigumus" var sagādāt darbs. Ir krīzes situācija un liekas, ka trakāk vairs nevar būt. Nu, protams, var būt visādi... tomēr, lai būtu vēl trakāk, ir jāizdara nezin kas... bet ne. Katru reizi pārsteidz kaut kas jauns un vēl nepieredzēts! Arī šoreiz :) te gan nav par ko smaidīt. Ja klients, par ko esi atbildīga, atsakās maksāt rēķinus. Un - lielus rēķinus... paziņojot par to oficiālā vēstulē. Tad paliek ĻOTI neomulīgi (izsakoties maigi). Stāstīt var gari un plaši, bet, īsāk sakot - man drebēja rokas un jelkādas skolas termiņu vai otrās darba vietas problēmas likās TIK mazsvarīgas. Man liekas, ka šājā darba vietā drīz vien būšu nonāvējusi lielu vairumu savu nervu šūnu. Bet varbūt kā pozitīvais faktors šeit ir pieminams pieņēmums, ka kļūšu "stresa neuzņēmīga un neietekmējama" jeb rezistenta.
Bet uztraukumam arī ir savs mērs. Kad glāze ir pilna līdz malām, tajā vēl vairāk vairs nevar ieliet. Aizbraucu uz skolu, parunājos par kursa darbu. Kad vismaz šī diskusija, ja tā to var nosaukt (no manas puses - klausīšanās) beidzās veiksmīgi, sāku pamazam atgriezties "pie samaņas".
Bet jau pēc kādas stundas un jau citā kompānijā devos uz kādu pagaidām nelielu fotostudiju, kur notika viens mazs, slēgts vakara pasakums :) gribu redzēt bildes...

Nja, šīs nedēļas tendence - katru dienu pienāk kāda vēstule ar sliktām ziņām. Sāku baidīties no mūsu biroja telefona zvana skaņas. Salecos arī no mobilā telefona ieskanēšanās. Biedē tas, ka gan jau var būt vēl trakāk. Pozitīvais faktors - kolēģēm vismaz daļēji izdevās man paskaidrot, ka ar manu darbu šai situācijai nav nekāda sakara, proti, es neesot ne pie kā vainīga. Bet bail ir tik un tā. Un diez vai visi domās tāpat, kā manas kolēģes. Un vainīgais ir jāatrod jebkurā situācijā.
Kāds, lūdzu, lieciet man domāt par kaut ko citu nevis darbu! (tikai neko sliktu!!!)