Jā, pati jau sev šo bēdu sagādāju... Bet tas nekas, nav tik traki! Zinu, ka raksts izskatās diezgan skumji un patiesībā tā tas arī ir. Reizēm saskumstu par to visu, bet kopumā esmu ar šo domu samierinājusies. Vismaz man ir dota iespēja mācīties skriet pareizi/-āk. Citi par to vēl neiedomājas.
Turklāt, ja tā padomā, ir dzīvē daudz sliktākas un smagākas lietas un traumas, tā kā man nebūtu īsti tiesību čīkstēt. :)
Turklāt es atsakos ticēt, ka tas ir hroniski. Protams, savas sekas ir visām kaitēm, jābūt uzmanīgākai utt., tomēr domāju, ka tas viss ir pārvarams! :)
Paldies par atbalstu! :)