Patiesībā, ņemot mazo dzīvnieciņu, nedomāju, ka viņam var TIK ļoti pieķerties. Protams, zināju, ka iemīlēšu un pieķeršos, bet ka tik ļoti...
Tas laikam tāpēc, ka no malas liekas, ka mazi dzīvnieciņi visi ļoti līdzīgi utt., tomēr šim (un noteikti arī citiem) bija tāds raksturs, ka saprotu, ka viņš ir īsta personība.

Vēl viena lieta - kad sajūti, ka mazais ir pieķēries tieši Tev. Ka viņš atpazīst Tevi pēc smaržas, pēc soļiem, pēc balss, ka ilgojas tieši pēc Tevis... Tad sāc apzināties, ka pieķeršanās ir abpusēja un ļoti patiesa.

Bet pareizi Tu saki - jāpriecājas par to, kas bijis! Mēs tieši ar vīru runājām, kad biju kaut cik nomierinājusies pēc notikušā, - neskatoties uz to, ka dzīvnieciņa zaudējums tik ļoti sāp, tas prieks, ko viņš mūs dāvāja visus kopā būšanas laiku, ir neizmērojami lielāks...