Šajā dienā bija plānota pirmā nopietnā kāpšana, kas taku ceļvedī tika apzīmēta kā 5 stundu kāpiens. Uz vienu pusi, saprotams. Atpakaļ pa to pašu taku tiek rēķinātas 3 stundas. Nu labi, taka noskatīta, tad tikai jāsagatavojas 8 stundu kāpelēšanai. Tātad jāekipējas ar ēdienu un ūdeni 8 stundām kā minimums, kā arī ar plāksteriem un sauļošanās krēmu. Viss gatavs, pēc nelielām brokastīm un ziedošā balkona dodamies ceļā. Jau braucot, paveras burvīgs skats uz Tatru kalniem, ko vakar tik spilgti nebiju piefiksējusi. Agris saka: „Mēs laikam šodien kāpsim tajā virsotnē”... un rāda uz vienu no augstajām (ļoti augstajām) Tatru virsotnēm. Es pie sevis nodomāju: kaut ko droši vien sajaucis vai arī es nepareizi esmu sapratusi, uz kuru virsotni viņš rāda, jo uz to, ko viņš rādīja, taču nav reāli iespējams uzkāpt. Šo domu es gan atcerējos jau vairākas stundas vēlāk, atrodoties jau daudz, daudz tuvāk (ja neteiktu – tuvu) šai pašai virsotnei...
Bet atgriežoties pie kāpšanas... Uzsākam ceļu pa vakar jau iestaigāto taku, tikai pretējā virzienā. Izrādās, ka iepriekšējā dienā tomēr esmu noberzusi sev kājas kaut kādā mistiskā, gandrīz nemanāmā veidā. Nu labi, tas nav iemesls plānu maiņai, tikai neliels papildinājums apziņai par to, ka viegli nebūs. Sākam iet uz vakar sasniegto vietu, kas būs kā starts mūsu šodienas kāpienam. Jau ceļā uz „startu” mani piemeklē apziņa, ka īsti daudz vairs kāpt nevarēšu – nav spēka, beržas kāja, ir karsti un ir slapja mugura, kā arī mistiskā veidā man jau gribās ēst... stundu pēc brokastīm... Diezgan jocīgas sajūtas, ņemot vērā to, ka vakar šo pašu augstumu uzkāpu bez jebkādām grūtībām.
Labi, tomēr kaut kā uzkāpu līdz „startam”, saplāksterēju abas kājas (otru jau laicīgi, pirms arī tā sāk sāpēt). Sākam kāpt savu 5 stundu kāpienu augšā. Mani, protams, nepamet doma par to, ka diez cik reāls šis pasākums nav, ņemot vērā, ka jau sāp kājas. Nu neko, kāps, cik varēs. Kāpām arī. Sākums nebija viegls, bet tas bija tikai sākums. Patiesībā kāpjot arvien augstāk kalnā, kļuva arvien vieglāk, jo skaistie skati novērsa uzmanību un jebkādām sāpēm. Meža taka pamazām pārtapa akmens bluķos, un tad domas par to, ka kaut kāda kāja varētu sāpēt, paliek sekundāras. Atradu mellenes arī :)
Pēc pāris stundu kāpiena, rodas doma par pusdienām. Man gan ēšana šādā brīdī galīgi nav prātā, bet tā kā man ir divi vīrišķīgi pavadoņi, tad saprotams, ka mani iebildumi būtu lieki. Nedaudz novirzāmies no takas, atrodam līdzenākus bluķus un priecājamies par burvīgo skatu, kas paveras uz visām pusēm no mūsu piknikošanas vietas.
Tālāka kāpšana sniedz mūsu skatam arvien skaistākas ainavas. Taču papildus nāk arī arvien augstāka kāpelēšanas grūtības pakāpe. Par taku to kļūst arvien grūtāk nosaukt. Parādās tāds vietas, kur man vieglāk un drošāk ir nokļūt četrāpus. Vietām parādās arī patiesas bailes par takas nedrošību, bet jākāpj vien tālāk. Kad liekas, ka virsotne ir sasniegta, skatam paveras vēl viena augstāka un taku apzīmējošā zilā līnija norāda, ka ceļš nebūt nav beidzies... Apbrīnojamā veidā šajā augstumā kāds arī strādā – vietējie strādnieki liek takas bluķus. Turpat netālu parādās arī kalnu kaza, kas ignorē jebkādus takas līkločus un droši staigā tur, kur pašai tīk, par pārējiem kāpelētājiem neliekoties ne zinis.
Tas pats ar otro it kā sasniegto virsotni... aiz tās atklājas vēl un vēl. Taka jau nemaz nav taka, bet vienkārši akmens bluķi, turklāt bieži vien nav skaidrs, kur īsti tur ir domāts kāpt, jo zilā līnija nav redzama. Tā sanāk iemaldīties arī „vienkārši bluķos”, nevis kāpšanai paredzētajā „bluķu takā”. Pēc vairākiem manā skatījumā absolūti ārprātīgiem kāpumiem pa nezināmas stabilitātes uz slīpuma bluķiem, mani pārņem apziņa, ka kāpt vēl tālāk tomēr nevajadzētu. Lejā skatīties vairs tiešām nav omulīgi, turklāt pretī nākošai bariņš mums saka, lai pārdomājam, vai tiešām gribam kāpt līdz pašai, pašai augšai, jo varam nepaspēt lejā līdz tumsai. Un pa tumsu kāpt nedrīkstot.
Pakāpjamies tomēr vēl kādu brīdi, bet saprotam, ka laikam nav ko – gaišā dienas laika vairs nepietiek, ūdens arī, turklāt tā vieta, kas tika noskatīta iepriekš kā virsotne un kāpiena galamērķis jau sen ir aiz muguras un lejā skatoties izskatās salīdzinoši zema, kas, protams, tā izskatās tikai no augšas. Tātad ir lieks pieņemt lēmumu par tālāku virziena maiņu no augšupejoša kāpiena uz lejupejošu. Šo lēmumu „atzīmējam” ar launagu kaut kur tur pat augšā, kur it kā var piemesties. Skatoties uz Edgaru, saprotu, ka viņš atrodas nedaudz virs mākoņa... diezgan neparasts skats. Un vēl... kas to būtu domājis, ka vienkārši griķi var garšot TIK labi! :D
Kā jau man bija licies kāpjot augšā, lejā kāpšana vietām ir pat biedējošāka. Tā kā nomaldamies no takas uz vienkārši kaut kā lienam pa klinšainajiem bluķiem augstumā ap 2190 metriem, mani atkal pārņem neomulība... :D Par laimi šīs posms nebija garš. Drīz vien kāpt kļūs arvien vieglāk un vizuāli drošāk, un tad atliek tikai kāpt un kāpt lejā.
Kopumā šajā dienā nokāpelējām 11 km.
Augstākais sasniegtais punkts 2195 m v.j.l.
Ceļā pavadījām aptuveni 8,5 stundas.
Kāpšanas leņķis – bieži vien 45 grādu, brr... vietām esot bijis arī trakāks.
Gūtās atziņas: kalnu zābaki = ļoti laba (un ļoti nepieciešama) manta.
Dienas prieks: man nenācās izmantot ātrās palīdzības helihopteri.
Pats galvenais: (protams!!!) skati ir burvīgi, uz visām pusēm, fiziskās grūtības ir absolūti sekundārs faktors.
Rītā mums kultūrprogrammas (tb atslodzes) diena. Plānojam doties apskatīt tuvumā esošo pilsētu un varbūt vēl kādu ciemiņu.
Jāapskata taču arī kaut kas, ko ir veidojis vietējais cilvēks...