|
10. Jun 2007|22:23 |
Es ļoti augsti vērtēju un cienu cilvēkus, kas var uzrakstīt vai piezvanīt svešam cilvēkam, kuru ir redzējis tikai vienu reizi un runājis vien dažus teikumus, un pateikt: "Tu man patīc" un vispār uzsākt sarunu.
Es šādus cilvēkus apbrīnoju (pozitīvā nozīmē), jo es nespēju. Es esmu no tiem klusajiem cietējiem, jā man patīk, bet es nespēju pirmā spert soli. Cik reizes esmu vēlējusies aizrakstīt vēstuli un cik vēstules esmu uzrakstījusi un nenosūtījusi Viņam es vairs neskaitu. Brīžiem es vēlos nosūtīt vēstuli un pateikt, ko es jūtu, domāju un atvainoties, ja nebūtu atbildes es no savas rīcības kaunētos. Domājot par Viņu es atcerētos par savu stulbo soli un tas man liktu Viņu aizmirst. Brīžiem es vēlos Viņu ieraudzīt uz ielas ar kādu garkājainu blondīni vai stumjot maza bērna ratiņus, jā man būtu sāpīgi, bet varbūt tas man palīdzētu Viņu aizmirst un saprasts, ka Viņš ir laimīgs. Es neskatos dr.lv viņa profilu, jo tas mani sāpina un rada savādas sajūtas, bet pirms gada redzot viņa bildi avīzē, sajūtas bija dīvainas. Tu skaties un saproti, ka nekas nav mainījies, ne tavas sajūtas ne Viņš.
Mēle bija/ir mans lielākais ienaidnieks. |
|