|
7. Jun 2007|11:23 |
Tikko "jaukais darba kolēģis" pateica: "Es pusdienās". (nekas jau īpašs, bet...) Tikko viņš aizvēra durvis aiz sevis man smaids un smiekli par to, kā viņš smaida- kā varde (lūpas kopā un horizontāli, ka vaigi "skrien pa priekšu") un tas smaids ne to samākslots, ne to patiess, ne to piespiedu kārtā. |
|