|
31. Maijs 2007|11:19 |
Ārprāts. Nekad nespētu iedomāties, ka darba vietā runāšu par tik personiskām lietām un uzzināšu citu personiskas dzīve līnijas. (Par šo ar katru dienu ar vien vairāk brīnos). Par šīm lietām runājot ar (varētu pat teikt) svešu cilvēku nācu pie secinājuma, ka ne man vienai ir bijušas šādas sajūtas. Un neviļus man sāka līt asaras un tā divi gandrīz sveši cilvēki sāk darba kabinetā raudāt.
Sajūtas šobrīd ir tādas dīvainas- skumjas, raudiens nāk un ir pat vēlēšanās, lai šī saruna nebūtu notikusi. Ir uzplēstas senas rētas man jau likās, ka tas viss ir pagājis un pārgājis, bet nē.
Šobrīd, lai mani laimes un prieka elementi atkal būtu ķermenī ir nepieciešama liela, liela konfekšu kaste ar šokolādes konfektēm un man pat ir vienalaga par savu figūru. Ak, Dievs kā man gribas raudāt. |
|