|
21. Maijs 2007|09:55 |
Skatījos Itālijas bildes (otro daļu), kur jau sen ir pabūts un domāju par šo tekstu:
"Bet patiesība – viss notiek tieši tā, kā tam jānotiek. Nomoka, protams, tas, ka nezinu, kas notiks ar mani tur, aiz tā stūra. Tomēr, es klusi ceru, ka tas, kas notiks, būs ar „+” zīmi, nevis „-”." f_g.
tas ir uzrakstīts tik precīzi un izlasaot to vairākas reizes es sapratu (to jau es sen nojautu), ka man ir bail no šī pagrieziena man pat liekas (es pat zinu kapēc) kāpēc es nebraucu uz vienu konkrētu vietu, lai gan man ļoti ir vēlēšanās tur aizbraukt, jo saprotu, ka tas manu dzīvi var pagriez pa 180 grādiem, bet visvairāk man ir bail no tā ka tas var būt ar "-" zīmi, kaut gan es cenšos domāt, ka tas būs ar "+" zīmi. Es to salīdzīnu kā lekšanu no lidmašīnas (nekad neesmu to darījusi un man pat ir bail) vai atvērsies izpletnis un tad viss būs lieliski vai nē, bet to var uzzināt tikai tad kad esi izlecis no šīs lidmašīnas.
Un vēl vakar pēc sarunas ar f_g, es sāku domāt, ka nemaz es neesmu pieaugusi, atbildīga un spējīga pieņemt lēmumus, ko es ikdienā daru, tie ir tikai ikdienas apstākļi, kas liek rīkoties. Es pati vēl esmu mazs bērns, bet tas nenozīmē, ka es meklēju tādu pašu mazu bērnu un ka man ar šiem mazajiem bērniem ir kopējas intereses. |
|