|
18. Apr 2007|10:00 |
Kamēr acis skraidīja pa interneta veikaliem domas jau bija citur.
Par savu darba kolēģi. Man nav spēka. Es padodos. Man nolaižas rokas, lai stātos viņam pretī. Pielietot fizisku spēku tas nav risinājums, bet man jau ir tā fāze, ka jau katrs viņa elpas vilciens, solis, vārds, kustība utt., jau dzen izmisumā, tracina, besī utt.
Stulba doma, bet ja es šeit neuzrakstīšu, tad kur gan citur, ka žēl, ka man nav brāļa vai tāda drauga, ko ieraugot visi jau sāk drebāt no bailēm, tad viņš toč sadotu viņam pa seju, nu vismaz paskatītos un parunātu tā, ka darba kolēģa vēlēšanas pat skatīties uz uz manu pusi būtu zudusi uz visiem laikiem. |
|