|
9. Dec 2008|19:55 |
Sēžu un domāju, ka laikam esmu egoiste, sava labuma meklētāja, pārāk ambicioza, prasīga, vienaldzīga, vēsa, asa pret apkārtējiem...
Kādam ir sajūta, ka mani kā lietu var pārlikt no viena galda uz otru, ka esmu pērkama, ka ar manām rokām var citam izrakt bedri, ka esmu „blonds zaķis”, ka ar mani var manipulēt, ka...
Laikam jau vispirms ir jāatzīst, ka ir problēma- esmu visu savu enerģiju veltījusi darbam, ka pat vairs nav laika nekam citam, ne draugiem, ne ģimenei, ne skolai. Atnāku mājās un pusotru stundu pasēžu krēslā atpūšos un atkal strādāju. Šobrīd gaidu, kad viss nostāsies savās vietās (kaut mazliet :)). Stulbi, bet arī saprotu, ka tāda ziema kāda bija pagājušajā gadā nebūs šogad, nebūs ziemassvētku atvaļinājuma, nebūs svētdienas ceļojumu, jā būs kaut kas cits, bet tas būs cits.
Galvenais, ko es gribēju pateikt, ka man pietrūkst šo cilvēcisko sarunu. Viss ir kļuvis tik nopietni, ka smaids no manām lūpām ir ar vien retāks un retāks... |
|