|
7. Okt 2008|10:07 |
Slikti gulēts. Visu nakti domāts, domāts un saproti, ka laiks ir vienīgais glābiņš, kas visu saliks pa plauktiņiem.
Negribas būt un neatļaušu sevi izmantot, kā kabatas lakatiņu, ko piešņauc un met miskastē. Negribu, lai mani pavada ar trompetes skaņām, sarkano paklājiņu un liekulīgiem vārdiem. Mana kļūda, ka šo jomu esmu ielaidusi sevī tik dziļi iekšā, ka ir sāpīgi par katru nepatiesību, katru labo darbu neatzīšanu un pasludināšanu par savu darbu.
Jā, esmu vien nostrādājusi pirmo darba dienu pēc atvaļinājuma ( un tik daudz notikumu notikuši, ka nepārtraukti galvā risinu visādus iespējamos rīcības variantus) un jau domāju (šoreiz jau tas ir reāli) uz kuru smilšu kasti iet spēlēties tagad? Šoreiz gan uzstādu sev un nākamajam darba devējam augstas prasības, jo ir jau tas „glābšanas riņķis” nākamajam gadam. |
|