|
20. Sep 2008|23:02 |
Vakar saņēmu šādu jautājumu skyp: „Tev nav bail no taa, ka patiesiiba savu laiku shkjied pa labi un pa kreisi pilniigi nelietiigi... ka no taa nekaadas pievienotaas veertiibas nav.. ka nodarbojies patiesiibaa ar muljkjiibaam, bet lielaas lietas palaid garaam?” ko tikai šodien izlasīju, bet visu dienu mani nelika mierā un taisot siļķi kažokā secināju, ka vispirms ir jāsaprot, bet no kā man ir bail-, nu tā globāli?
Man ir bail, no tā, ka es tā arī nodzīvošu savu dzīvi, bet tas ko es vēlos, pēc kā es tiecos un tas nav atkarīgs no manis tā arī man nebūs.
Man ir bail, ka esmu izvēlējusies nepareizo dzīves ceļu un nekādi nepagriežos pa labi vai kreisi, lai sāktu visu no sākuma, jo šis ceļš ir zināms un lielos vilcienos nav jābaidās par dzīves uzliktajiem šķēršļiem. <--- šitais man gan liekas skaļš teikums, bet nu atstāju.
Es baidos (laikam jau esmu no tām sievietēm, kas kā anekdotē, katru reizi brauc uz nākamo stāvu cerībā, ka tur nu būs labāks variants), ka labāko variantu es neredzēšu un nesapratīšu KA TAS IR LABĀKAIS VARIANTS.
Es baidos, ka mans piecgades plāns tā arī paliks tikai plāns.
Es baidos konkrētās dzīves situācijas riskēt un tad man tiešām vajag kādu no malas, kas mani pasteidzina pieņemt lēmumu.
Man nav bail, no šīm mazajām lietām, ja mani nelaiž dzīve pie lielajām lietām, tad man ir jāsaka, ka no mazām lietām rodas lielas lietas un tas nekas, ka varbūt manu ieguvumu tā arī neviens neredz, bet es zinu, ka es arī pieliku savu rociņu, lai lielās lietas iet uz priekšu.
MAN IR ŽĒL:
laiku ko esmu pavadījusi strīdos,
laiku ko esmu pavadījusi tikai, lai citiem būtu labi un lai nebūtu strīdu,
laiku ko esmu klausījusies, ka man būs slikti, grūti, ka radu problēmas tur kur nevajag,
laiku ko esmu pārdzīvojusi savas problēmas, iekšējās sāpes un ciešanas, ka mani nesaprot un neieklausās manās domās un dzīves uzskatos.
Šis laiks sasumējas gados un to man ir patiešām žēl un šiem gadiem es neredzu pievienoto vērtību un tad arī rodas sajūta, ka manas lielās lietas ir pagājušas man garām... |
|