| Vaļeņtinovka |
15. Feb 2007|10:29 |
Vakardien ap pulkstens 16.45 BOSS man jautā: "Vai tu vari palikt pēc darba? Vai tu steidzies?"
Es: "Nē nevaru, mani gaida citur!" (kas tā patiešām ir/bija).
Skatos uz sava BOSA seju un redzu to bālu, acis lielas jo lielas un redzu ka ir iestājies tāds šoks. Kapēc?
Tapēc, ka pirmo reizi pateicu Nē! Minūti šoks, bet pēc tam BOSS pasaka, ka ir nepieciešams izlabot viņa sacerēto tekstu, bet vēl kā nomierinoši saka, kas tas būs vēl līdz pieciem.
Rezultātā 17.45 es skrienu no darba laukā. Saprotu, ka visu kavēju kā minumums pa 20 minūtēm. Māšīnā braucu kā tāda "neapmierināta un sagruzīta māmiņa, kas steidzas pēc bērniem uz bērnu dārzu, jo lūk to taisa ciet un tad bērni paliks pie durvīm gaidot savu "superīgo māmiņu"" un domāju, ka tas ir kaut kāds BOSA niķis vai slimība, ka 5; 10; 15 minūtes pirms darba dienas beigām pateikt, ka būšu nepieciešama vai elektroniski nosūtīt steidzamu darbu un tas nekavējoties ir jāizpilda. Ceļā uz visiem kliedzu zinot ļoti labi, ka neviens mani nedzird un visam papildus atbildu uz telefona zvaniem, ka kavējos un lai gaida.
Atbraucu mājās un pateicu, ka lai brauc viens pats (tētis) vai brauc kopā ar mammu pie zobārsta man ir migrēna un es dodos gulēt.
Sagaidīju mājās savus "vecīšus" un aizmigu. |
|