| |
[14. Jun 2009|10:48] |
Es laikam neprotu atpūsties.
Es laikam neprotu kaut vienu filmu noskatīties bez pauzēm, kur nu vēl visu dienu skatīties filmas.
Es laikam neprotu atslēgties no ikdienas lietām, paņemt tējas krūzi un palasīt kādu grāmatu.
Es laikam neprotu gulēt un gulēt, lai gan lēni, bet ir jūtams, ka mani nervi nomierinās jebšu sevi psiholoģisko noskaņoju nākamajai darba nedēļai. Kaut kā nepamet sajūta, ka nākamā nedēļa būs skriešana pēc pagājušā laika, darbu darīšana no tēmas „Vakar vajadzēja!”. Par darbu domāšu rīt.
Nav jau tā, ka man negribas būt mājās, bet manī ir mazs motoriņš, kas man liek iet, skriet un dzīties uz priekšu. Nu, neļauj man apstāties un ievilkt elpu. Gribas būt vienai un vienlaicīgi gribas būt starp cilvēkiem.
Paskatos pa logu un liekas, ka sēžot mājās es zaudēju laiku, nav man nekādu jaunu emociju, tad nu sēžu un domāju, kur atkal doties kā tāds Dullais Dauka vai Sprīdītis. Šobrīd uzdodu sev tikai vienu jautājumu, kurš būs tas, kas mani apstādinās un parādīs, ka stāvot uz vietas var redzēt skaisto un gūt jaunas emocijas..... |
|
|