| Ironiskais, ciniskais un ķiķināšanas ieraksts |
[23. Dec 2008|11:14] |
ha ha ha vainīgais atrasts - tas ir ES!
Izkliedzāmies tā, ka viss gaitenis dzirdēja :P
Jēga? Da, nekāda, viens nolaida tvaiku, otrs (tas ir es) palika sevi mierinošs, ka ir arī cilvēki, kas stresa situācijās nespēj racionāli domāt kā vien kliegt jo skaļāk, jo labāk un nespēj piekāpties, bet pluss visam ir tas, ka pēc kliegšanas tomēr nāksies darīt, kā es teicu.
Man smieklīgi, kādam apkaunojoši, kādam izraisīta bezspēcība, ka es mazais puteklīts ar vienu dokumentu spēju sataisīt TĀDU traci, parādīt citu cilvēku "gudrību" un mazliet dezorganizēt darbu.
Ar katru dienu tiklīdz D paver muti vaļā man ausis vīst nost: "Braucam pēc "zakuskas"!", kādā citā reizē bija: "Rīt būs "pohas"!"
Man to dzirdot vēl vajadzēja pateik: "Jā, un paķeriet arī "šmigu!"" |
|
|
| |
[23. Dec 2008|13:56] |
"Jaukumiņa" pirmais teikums pēc svētku pasākuma:
"Tu man apsēdies pretī un sakrustoji kājas ar saviem minī svārciņiem!!!!:P
Es nezināju, kur acis likt?!?!?! :D :D :D " |
|
|
| |
[23. Dec 2008|13:58] |
Mani vienmēr pārņem uz kādām 15 minūtēm, tāda dīvaina sajūta, kad esi uznācis kabinetā ar savām dāvanām...
Tāda mazliet skumja sajūta... |
|
|