| |
[13. Nov 2008|22:30] |
Jau atkal esmu nobastojusi skolu, pat neskatoties uz to, ka dienas steigā- pusdienas laikā, braucu uz veikalu, lai nopirktu nepieciešamās lietas skolai, bet kā jau In teicu: „…Tāpat mājas darbi jau ir kaudzēm un vēl viens neko nenozīmēs tanī lielajā čupā… :P dokumentu darbā arī būs tik pat cik ir- nekas nemainīsies kā būs piecu centimetru lielās kaudzes tā būs …” Ir pat labi, ka In teikums: „Celies un velc pa..u no biroja laikā un brauc ciemos!” Bija tieši tas, kas vajadzīgs!
Joprojām, ir tā sajūta, ka sen neesam redzējušās un braucot prom atceros, ka gribēju vēl to, to, un vēl to izstāstīt un pateikt!
Atbilde, kas atnāca braucot uz mājām uz jautājumu: Kāpēc neliekas mierā?!?!?!? Atbilde ir vienkārša: esi pārāk spēcīga, pašpietiekama un laimīga. Es takš, vienmēr esmu teikusi, ka visiem patīk laimīgie, veiksminieki, optimisti. Tas ir tieši tas pats, kā ar tām vardītēm viena sakuļ krējumu, otra noslīkst. Viss ir atkarīgs vai Tu gribi sevī kaut ko mainīt vai nē.
Kā jau es paredzēju- tikai nerādīt man gultu!!!!!! Ieraudzīju un Duracell baterija zaķītim pateica off!
Ir liels prieks, ka neskatoties uz visādām manām darbā „smieklīgajām” situācijām tomēr aizbraucu pie In, jā es varēju atbraukt mājās, ielīst gultā, noskatīties kādu filmu, bet tās emocijas, kad vari ar kādu parunāt un saprot tevi no pusvārda ir daudz, daudz pozitīvākas. |
|
|