| |
[5. Okt 2008|22:07] |
Man ir vajadzīgs plašums. Redzēt rudenī kā kokiem lapas dzeltē un pavasarī viss plaukst, kā saule spīd starp, kokiem, pacelt galvu un ieraudzīt gaiši zilās debesis, vakara saulrietus, kad katru reizi debess iekrāsojās no gaiši dzeltena, līdz tumši, tumši sarkanai krāsai. Iedzert uz balkona tēju jeb stāvēt uz balkona un redzēt, ka katru dienu Daugava ir savādāka, vienu vakaru no viņas „nāk” dūmi, citu reizi, ir kā spogulis kuros koki atspīd. Nopļaut piemājas mauriņu, kad tikai rokas un kājas strādā, bet prāts atpūšas no ikdienas stresa.
Man ir vajadzīgs klusums.
Man ir vajadzīgas skaņas, ko nedod neviens radio. Skaņas kā kaimiņa zāles pļaušana, kā kaimiņa koku ciršana pavasarī un rudens lapu čaukstoņa.
Man ir vajadzīgi rīti, kad pamodies un dzirdi kā putni čivina.
Man ir vajadzīgs laiks priekš sevis, lai sevi saliktu pa „plauktiņiem”, sagatavotos nākamajai darba nedēļai un vakarā attīrītos pirtī no visa negatīvā kas bijis pēdējā laikā. Es saprotu, ka es bez tā visa nevaru, tas ir mans dopings, mana enerģija, mans spēks, jā es pa dzīvokļa logu redzu debesis, kokus un ir klusums, bet man ir vajadzīgs plašums.
Man ir vajadzīgs ceļš, kad sēdi pie auto stūres un domā un domā, kad saproti, kurā mirklī esi nogājusi no ceļa, kas veda uz izsapņotajiem sapņiem, kas pēc tam kļuva par mērķiem.
Man vajag tik uz dienu jeb trim izbraukt no mājām, lai saprastu, kas ir manas mājas un ko tad gribu redzēt savās mājās. Un uzdot sev ģeniālāko jautājumu: „Bet kāpēc Tu to nedari?!? Kāpēc baidies riskēt?!?!?”
Un vēl:
Ir pagājuši pieci mēneši un saproti, ka cilvēki nemainīsies, bet Tu vari mainīties un ja ne pieņemt, tad censties saprasts šos cilvēkus. Viņi vienmēr Tev būs tuvi (šobrīd es diez vai varu tā pateikt, ka mīlu viņus, kā pašus tuvākos, bet man citu nav tuvāku kā viņu) pat ja saliks vēl 100 dunču mugurā- man būs viņi tuvi! Salīdzinājums, bērnu nama bērns mīl un gaida savu māti, kad viņa atnāks viņam pakaļ, pat neskatoties uz to, ka viņa viņu ir pametusi.
Ir pagājis laiks, bet situācijas, vārdi un darbi ir tieši tādi paši kā bija pirms tam un rodas pārliecība, ka neviens nav izdarījis jebkādus secinājumus.
Es redzēju kā kaimiņš dedzina savas bildes. Cik nopratu visas, kas ir bijušas, varbūt pēdējo piecu gadu bildes tur nebija. Savāda sajūta, kad skaties uz svešu cilvēku un redzi kā viņš brīžiem ar vieglu roku, brīžiem smagi nopūšoties sadedzina mazliet savu pagātni. Dīvaini, bet arī es viņa ugunskurā sadedzināju savus dzīves mirkļus un tās domas, kuras man negribas cilāt- vismaz šobrīd. |
|
|