| |
[4. Sep 2008|09:56] |
Vakar darba dienas laikā māsa atveda pieskatīt savu meitiņu un es novēroju interesantu situāciju, ka tās, kas ir vecmammiņas un grib to mazo bērniņu ņemt uz rokām un ucināt un lutināt realitāte izrādās savādāka- mazais baidās no šādām tantēm un mūk prom un situācija, ka ejam pa gaiteni iznāk no kabineta svešs cilvēks un mazais pasniedz rociņu- pieķeras pie rokas svešam cilvēkam un kopā dodas tālāk.
Nu jā, bērns neprot melot un izlikties un ar savu attieksmi parāda, kurš ir labs cilvēks un kurš nē.
Vispār manas aizdomas viņa apstiprināja- Tu vari radīt tēlu, ka esi super duper pozitīvs un esi labs cilvēks, BET tas ir tikai tēls… patiesībā viss ir savādāk… |
|
|
| Citāts |
[4. Sep 2008|11:17] |
Diplomi ir gandrīz visiem manu vecāku draugiem un viņu bērniem. Bet tas nenozīmē, ka viņi strādā savā profesijā. Gluži otrādi, viņi iestājās un beidza augstskolu tikai tāpēc, ka viņiem tika teikts - universitāte ir svarīga; lai dzīvē tiktu uz augšu, tev jābūt diplomam. Un tā pasaule paliek bez daudziem lieliskiem dārzniekiem, maizes cepējiem, antikvāriem, skulptoriem, rakstniekiem.
Avots: Paulu Koelju, Portobello Ragana |
|
|
| |
[4. Sep 2008|16:55] |
Ienīstu situācijas, kur man jāpiedalās un redzu, ka stiprais savu varu parāda uz mazāku...
Redzu, ka tiek vērsts mazs mobings (ko nevar pierādīt)...
Redzu, viss ir teātris un politisks pasūtījums, bet šādi rīkojoties stiprais tikai parāda, cik viņš ir nekompetents un prasts...
Riebjas, ka mani cenšas ievilināt...
Riebjas, ka sarunas sākumā teikto sarunas laikā neatceras un pasaka, ka tā nav bijis....
Riebjas, ka skatās man acīs un melo...
Riebjas, ka cenšas ar savu "laipnību" līst manā personīgā dzīvē uz kuru viņiem ir durvis slēgtas... |
|
|