| |
[16. Apr 2008|21:19] |
Mans dzīves astotnieks...
Man šobrīd ir vājība izdarīt viss muļķīgāko ko vien ar iedomāties, pirmo reiz dzīvē- turos. Domājot pat paliek mazliet smieklīgi kā tas izskatītos ja realizētu. Samulsu un sapratu, ka labas meitenes tā nerīkojas, bet sliktās ...nu jā:)) Šobrīd būšu labā meitene...
Tikko sevi pieķēru pie domas, ka man pat nav kam piezvanīt un pajautāt: Kā Tev šodien gāja? Ko šobrīd darī? Vienārši tā pat, bez zemteksta, bez cerībām, vienkārši tā pat pajautāt! |
|
|
| Dzintargraudi /Z.Mauriņa/ |
[16. Apr 2008|21:50] |
- Jūs pats neticat savam spēkam, un tādēļ jūs vienmēr gribat, lai citi to apliecinātu. Jūs neesat noenkurots sevī, jūs vispār nekur neesat noenkurots, un tādiem cilvēkiem bezgala grūti vienatnē un arī... divatā.
- Un jūs?
- Arī es esmu varbūt tāda, un tādēļ es jūs.. tādēļ es jūs tik labi saprotu.
- Tiki saprotat?
- Un, ja tas būtu kaut kas vairāk, kāda tam būtu jēga? Jūtu haoss. Slēpšanās. Bet es gribu tīrskanīgu savu dzīvi... Un ar tādām mazām drumstaliņām man nepietiek.
- Jā, apetīts jums visās lietās labs... Tikai jūs esat pilna aizspriedumiem.
- Ja es būtu aizspriedumaina, es te nakts laikā nestaigātu ar jums. Bet saprotiet taču vienu: es nekad pa virtuves durvtiņām neiešu jūsu dzīvē. Ja mani nelaiž pa parādes durvīm, tad es labāk nosalstu ārā. Ja man nepasniedz ēdienu pie galda, tad es labāk nomirstu badā nekā uzlasu no galda nobirušās druskas.
- Bet kāds tam sakars ar jūsu un mani dzīvi?
- Jūs mani savā dzīvē ielaižat pa virtuves durvīm- un to, lūk, es nevaru paciest.
- Un ko tad jūs gribat? Lai es šķiros no savas sievas, tad oficiāli saderinos ar jums, izsūtu zelta malām greznotas saderināšanās kartes, tad baznīcā salaulātos un tad...
Viņa strauji atbrīvojās no viņa rokas, viņa kailie vārdi sāpināja. Viņi abi bija gluži atskurbuši. Un no visām paģirām tās, kas iestājās pēc tam, kad tukšotas daudz intīmu tuvības glāžu, ir visļaunākās. Tās reizēm gadiem ilgi sāpīgi izauklēto tuvumu vērš naidpilnā svešumā. Divu cilvēku tuvums ir trausla puķe, nemākuļa rokās tā ātri novīst un, reiz novītusi, parasti vairs neatdzīvojas, ilgi šī puķe uzglabājās, ja tai tikai retumis pieskaras. |
|
|