| |
[2. Apr 2008|09:08] |
Vakar pārāk nogurisi atbraucu mājās...bet šodien vēlreiz atceroties vakardienas pastaigas, sarunas, jokus ir tāda forša sajūta... pat mazliet dīvaini un priecīgi, ka ir vēl kāds kas domā tā pat kā es un nav jāpierāda, nav jāpaskaidro, nav jāmotivē kāpēc Tu domā tā un ne savādāk... cilvēks, kas saprot, Tevi no pusvārda- ir tik jauki...
Saulriets bija TĪĪĪĪĪĪĪKKKKKKK SKAISTS....
Manas vakardienas vakara mūzika
http://www.youtube.com/watch?v=9NWyu42zl0w |
|
|
| |
[2. Apr 2008|09:16] |
|
Braucu uz darbu un plānoju, ka šī diena būs mierīga, bet ņefiga, jau atnākot pie kabineta durvīm redzu zīmīti "Steidzami ienāc!" Nu, ja steidzami, tad steidzami. Aizgāju un zinu, ka šodien būs sasodīti grūta diena... |
|
|
| |
[2. Apr 2008|21:22] |
Visu šodienas pasākumu var raksturot ar vienu vārdu- riebīgi.
R I E B Ī G I.
Beigās sanāku sliktā apvainotā acīs es, ko var raksturot ar teikumu, kuru man pateica: "Tu esi tā mašīna, kas brauc!" uz ko man gribējas atbildēt: "Un Tu esi šoferis, kas brauc ar šo mašīnu."
Braucu mājās kā "izspiests citrons" nevis fiziski, bet emocionāli- tik grūti, tik smagi tīri cilvēcīgi. Nācu pie secinājuma, ka katrā darba vietā esmu risinājusi vienu šādu gadījumu, bet tomēr, katrā gadījumā ir savādāks iemesls, bet rezultāts ir viens un tas pats. |
|
|