| |
[27. Jan 2008|20:56] |
Braucu uz mājām un slēpu ka raudu... cik viņi ir egoistiski...
Cik māsa ir laimīga un mieriga un man nav ne mazākās, pat baltās skaudības, ka viņai ir viss tas kas man vēl būs (šobrīd man ir tikai cerība ka būs).
Tracina un sāk jau sadusmot, ka visi zina kā man darīt un dod padomus pasaki to un to, dari tā un tā, bet neviens īsti nespēj saprats, kā es jūtos, cik man ir grūti kā es katru vakaru eju guēt un domāju cik ilgi vēl, cik man pietiks spēka?
Esmu atklājusi vēl vienu stresa un labsojūtas formulu - gatavot ēst un pēc tam pati šo ēdienu neēdu, atstāju un gan jau kādam garšos. |
|
|