| |
[7. Nov 2007|22:26] |
|
Nu kapēc? Kad ir jau sajūta un pārliecība, ka esi laukā no depresijas peļķes, tad pienāk un iegrūž atpakaļ. Tā kliegšana un pēc tam nākšana un mierīga runāšana, kad otrs jau trīc no raudāšanas, liekas pirmajam normāla. Man nav spēka klausīties tu ne tā paskatījies, tu ne tā runāji! Kapēc man joprojām ir iekšā šī sāpju sajūta, pat neskatoties uz patiesi sirsnīgiem apskāvieniem un no vārdiem: "Es Tevi mīlu." ? |
|
|
| |
[7. Nov 2007|22:40] |
|
Labi jāiet gulē rīt tā pat būs acis trīpiņā :/ |
|
|