| |
[9. Okt 2007|11:35] |
|
Besī, ka „uzsprāgstu” par niekiem. Sev šodien no rīta teicu, ka savaldīšos pat sākumā priecājos, ka neko asu neatbildēju. Izrādās, ka ilgākais, ko spēju izturēt ir stunda un pēc stundas es jau kliedzu. Vistrakākais, ka es zinu šī rīta skandālam un kliegšanai būs sekas, kas man vismazāk bija vajadzīgas. |
|
|
| |
[9. Okt 2007|11:36] |
Vispār šī nav mana diena. Tikko saņēmu fantastiskāko komplementu: „Tu esi nekompetenta mūsu jomā. Tev skaidrošana ir lieka laika tērēšana.”
Pēc tam atnāca no tās pašas nodaļas meitene un savas vadītājas (komplementa teicējas) vietā ar asarām acīs atvainojās.
Pats labākais, ka viņas (komplimenta teicējas) likumu „zināšanas” dēļ man nāksies tiesā satikties. (bet ceru, ka līdz tam neaizies). |
|
|
| |
[9. Okt 2007|15:10] |
Šī brīža sajūtas kā tādā rotaļā divi soļi uz priekšu un viens atpakaļ- tas par manu kolektīvu.
Ļoti dīvana sajūta, ka man darba kolēģi stresa iespaidā stāsta, kas ir "uz sirds".
Un vēl negribas man braukt uz mājām (agrāk tā nebija), bet tagad, lai aizmuktu no visiem notikumiem pasēdēšu, pastrādāšu ilgāk darbā. Es pat priecājos, ka sēžu sastrēgumos, jo ir ilgāks laiks līdz esi mājās. |
|
|
| |
[9. Okt 2007|18:41] |
Ko es šodien darīju?
Centos pierādīt, ka paši rada problēmas, tur kur viņu nav. Un pierādīju!!! :)))) Vienādas tiesības visiem!!!!!, bet tas prasīja visu dienu gan man (man gan tikai pārliecināšana un faktu apstiprināšana), bet otram cilvēkam stresu. Vairāk man žēl šī cilvēciņa.
Esmu joprojām darbā. Es laikam sāku ar vien vairāk saprast tos cilvēkus kas sēž pēc darba un man ar vien vairāk liekas, ka viņi nevis nemāk saplānot savu laiku, bet gan cenšās aizmirsties no kādām citām savām problēmām. Vai varbūt es visus mēru pēc savas mērauklas? |
|
|