| |
[8. Sep 2007|21:56] |
|
Brauciens visā visumā bija drausmīgs. Tieši pats brauciens, kad esi autobusā. Otrā reize dzīvē, kad ceri, ka vakarā būsi mājās. Šoferim vispār neeksistēja luksofori, viņam vienalga kāda krāsa tikai pedālis grīdā un uz priekšu! Viss autobuss kliedz: „Mums ir sarkanais!!!! Mašīnas brauc!!! Apstājieties!!!!!” Jā mājās var braukt tikai ar pamatīgu promiļu skaitu, tad viss neliekas tik drausmīgi. |
|
|
| |
[8. Sep 2007|21:57] |
|
Vispār pēc vienas glāzes vīna man jau ir vienalga un viss liekas vien tāds nieks. Labāk par to vispār nedomāt, tad ir labi. Ja tas bija kaut kāds apgaismības mirklis, tad lai paliek tā arī. Esmu nomierinājusies, bet saprāts tik un tā nespēj to pieņemt un es ļoti, ļoti ceru, ka es esmu kļūdījusies un viss ir tikai manas slimās fantāzijas. Bet vispār es nedrīkstu braukt no valsts ārā, jo noņemu sevi no bremzēm un sākas visādi gadījumu un dīvainas lietas. |
|
|
| |
[8. Sep 2007|22:40] |
http://www.youtube.com/watch?v=CSq6D4doJAs
Tā laikam ir šobrīd par mani dziesma un sajūtas. Šo dziesmu es atcerējos, kad pāris nedēļas atpakaļ kādā sestdienas rītā kāpu lejā pa kāpnēm. Spīdēja saule un galvā skanēja šī dziesma.
Man nebūs tā kā visiem normāliem cilvēkiem, man viss no otra gala. |
|
|