| |
[18. Jul 2007|08:57] |
|
Vakar Vivas saldējumā vinnēju lācenīti, tagad kabinetā ir lācenīte, kas dosies vakarā mājās pie sava lācīša no pagājušā gada vinnētās akcijas |
|
|
| |
[18. Jul 2007|09:01] |
Šodien pamodos un sapratu, ka es vairs nekam neticu.
Ir sajūta, ka eju pa nepareizo ceļu, braucu pa nepareizo maršutu un dzīvoju savādāk kā vajadzētu. Ir jau tā ka visu izšķir pāris sekundes un minūtes (es domāju par pozitīvo), bet man nav šo sekunžu un minūšu.
Ai murgaini, viss. |
|
|
| |
[18. Jul 2007|16:59] |
Lai "atslēgtos" no darba lietām piedāvāju "jaukajam darba kolēģim" papļāpāt, mazliet jau egoistiski, bet vēlējos vismaz pēdējās darba nedēļas būt laipna pret viņu.
Tad nu dažas pērles un secinājumi.
Es: "Vai papļāpāsim?"
"JDK": "...kaut kur es esmu parādījis, ka esmu mīkstais, tāpēc vari braukt uz manis..."
"JDK"- par tēmu, ka ar mani ir grūti runāt "...trusenēs vari līst pa zemi, bet ar šo cilvēku kontakta nebūs..."
Vēl piebilda, ka pēdējās divas dienas, kopš es esmu mainījusi savu imidžu, esmu kļuvusi smaidīgāka. Man jau gribējās teikt, bet es pamatīgi iekodu mēlē, ka man ir cits skaidrojums, kapēc es tev liekos tāda skaistāka un foršāka, jo sēžu es kabinetā apspiestā korsetē, kas ir uz "koķetīgām" bantīšu lencītēm un ko tur liegties, ka manas krūtis ir uz apskati tev visas dienas garumā. Piebildīšu vien, ka man bija vispār grūti piespiest sevi uzvilkt šo apģērbu un vispār strādājot ar viņu kopā es vilku divus topiņus, lai pēc iespējas mazāks būtu mans dekoltē izgriezums un bītlenes ar krādziņu bija mans iekdienas apģērbs. Pat nācās pakārtot savu ģērbšanās stilu viņam, bet šobrīd karstums mani uzveica un paskatoties, ka citas ģerbjas, es ar visu drosmi uzvilku šo apģērbu. Nu jā un ejot uz veikalu, dažs ieskrien durvīs un redzot tās vīriešu sejas, kad pabraucu garām ir vien ko vērtas.
Un vēl vai tas ir normāli, ka "jaukais darba kolēģis" skatās neglīto pīlēnu kopā ar savu mammu?
Ka sācis draudzēties ar tām pašām meitenēm ar kurām es pļāpāju? |
|
|