| |
[22. Maijs 2007|14:10] |
Nu dieniņa.
Vispirms viens šmurgulis (students) kā nu mācēdams centās pievērst manu uzmanību, man nepatīkami iztiecās man manām krūtīm,
un otrs "jaukais darba kolēģis" pielika ventilātoru man pie galda ar tekstu: "Tagad tev svārki no vēja celsies augšā!" |
|
|
| |
[22. Maijs 2007|15:00] |
Uzrakstīju un sapratu, ka tā nu gan man sanāca baigā atziņa.
Man jau liekas, ka šādās situācijās ka bija un vairs nav saproti, cik tomēr mēs esam mazi "putekļi" un ka šis laiks ir drausmīgi nežēlīgs mēs skrienam, dzenamies pēc naudas, pierādām kādam ka esam visu varoši, no rīta skaisti kā gurķīši ierodamies darbā utt., bet kad kāds aiziet tad mēs sākam domāt kam mums tas viss? Kur ir šī parrunāšanās, uzklausīšana, līdzi būšana utt? Saprotam, ka šinī laikmetā tā ir greznība un tas mani ar katru dienu ar vien vairāk sāk tracināt, ka es nevaru uzklausīt sev apkārtesošs cilvēkus un vispār kur nu apkārtesošos ja pati sevi nedzirdu :((!
f_g: "Nevaru nepiekrist... aarkaartiigi preciizi pateici..." |
|
|
| |
[22. Maijs 2007|15:41] |
|
Rīt "jaukais darba kolēģis" kā man paziņoja sēdēs kabinetā pliks, a man po, jo rīt es darbā nebūšu, bet ja tā normali padomā drausmīgi, ka šādus teikumus man ir joprojām jādzird. |
|
|