| |
[22. Apr 2007|22:36] |
No vienas puses labi, ka pa brīvdienām nestrādāja internets (tikai šovakar sāka strādāt), jo būtu pilns ar sagruzītiem tekstiem par to cik man grūti.
Es neuzskatu, ka esmu skaista. Skaista tādā nozīmē, ka klases puiši būtu skrējušī man pakaļ, bet nevaru sūdzēties, ka man nav bijusi uzmanības apliecinājumu no vīriešu puses. Jā, man patika puiši, kuriem es nepatiku un es patiku puišiem kuri man nepatika.
Jā, vienmēr (pagaidām) ir tā bijis, ka puišu mammas ļoti vēlas, lai es iepazīstos ar viņu dēliem. Tas pats ir ar vecmammām. Kāpēc? Es nezinu, bet tik līdz šādas sarunas tiek runātas, es no šiem cilvēkiem sāku mukt, vai turpmāk izvairīties.
Man ir teikuši ieliec sludinājumus ar iepazīšanos, ej iepazīsties, bet man atbilde ir bijusi, ka neesmu tik izmisusi, bet nedēļā dzirdēt, tekstus, ka vai gadījumā tev nav kāds brīvs puisis, kas vēlas iepazīties ar mani. (Parasti to jautā mana mamma māsas vīram.) Mani pašu sāk tracināt, bet vakardien es gan teiktu, ka biju izmisusi, bet šodien skatoties uz visu to varu pateikt, ka tas bija mirkļa vājums.
Es eju gulēt un sevi "baroju" ar pasakām, ka viss būs labi, jo vairs nespēju iemigt bez šīs barības. Kaut gan patiesībā es vairs nezinu kā būs. Esmu saputrojusies ar kurš man patīk? Un vai vispār kāds man patīk un patika? Es gribu un baidos kādu no viņiem abiem satikt. Viens redzēs, ka viņš man patīk, bet otrs sapratīs, ka viņš man nepatīk! Vai varbūt otrādi? Tas, kas man patīk sapratīs, ka nepatīk un tas, kas man nepatīk sapratīs, ka patīk! Un neviens no viņiem dzīvē nespēs izturēt to dzīves ritmu, ko es dzīvoju, jo veidojot kopā ar mani attiecības viņš parakstīs pārnestā nozīmē līgumu uz 1000 lpp ar pašu nelabo! Un to es nevaru atļaut darīt nevienam no viņiem!!!!
Jāsaka godīgi, ka esmu uz robežas, ka sākšu kliegt uz tuviniekiem, jo man nav laika priekš sevis. Es nevaru aizbraukt viena prom, kaut es gribu aizbraukt līdz jūrai. Es atskaitos par katru mirkli, kad neesmu mājās. Es nezinu cik man vēl būs spēka un pacietības būt smaidīgai, laipnai, jautrai.
Man pateica dziedniece, ka aizbraucot prom no mājām atveras mana "mīlestības čakra", bet tikai tad, kad esmu prom, jo tad es esmu tādā kāda esmu patiesībā. Arī šeit es esmu patiesa, tāda kāda esmu un vēlos būt, bez ļaunuma, bez sarkasma, bez maskas, bez latviešu skaudības, ja es smaidu tad smaidu pa īstam, jo dzīvē, man ir visu laiku jāsmaida un jābūt jautrai, ja nesmaidu un neesmu jautra, tad domā, ka man ir kaut kas noticis. Es raudu tikai vannas istabā pie atvērta krāna un atrunājos, ka ziepes ir tikušas acīs tāpēc sarkanas acis, cik ilgi tā melošu!? Nezinu!
Man bija šodien jāstrādā. Biju paņēmusi darbu uz mājām, bet es neko neizdarīju, aizgājām līdz ezeram pabarojām pīles. Es kā parasti smaidīju un mani neviens neaiztika, bet patiesībā es biju kopā ar viņiem (mans ķermenis) un citur (manas domas). Atnākot mājās es sajutos daudz mierīgāk, lai gan nekas nav izdarīts, bet labāk rīt doties ar pilnu spēku strādāt nekā šodien strādāt un rīt doties "izsmeltai" un nogurušai uz darbu. Un nakamās nedēļas rīti man ir mācības un pēcpusdienas ir darbs pieķerot klāt arī darba dienas vakarus. |
|
|