| |
[18. Mar 2007|14:49] |
Šī nedēļa bija (vajadzēja būt) baigi piesātinātai, bet ja pirmās nedēļas dienas bija klusas , nu ļoti klusas, tad viena bija piesātināta, un divas atkal klusas.
Kā es teicu savējiem, tad visu mēnesi man lika vienkārši nākt uz darbu un sēdēt, sēdēt un neko nedarīt, tad pēdējā darba dienā nodeva pa visiem „kosiem”, strādāju-aizgāju no darba pulkst.19.00 lūk tev atvadas-pēdējā darba diena!!!!
Un nākamā dienā es šķīru jaunu lapu un devos uz darbu pie jauniem darba kolēģiem, savādākiem jautājumiem un savādākām problēmām.
Māsas novēlējums dodoties uz jauno darba vietu bija un ir: „Iemācies zīmuli grauzt viņu musturā un viss būs labi!” Par manām un māsas izmaiņām raksts būs citreiz.
Protams, turpmāk būs citāti un komentāri par darba kolēģi ar kuru sēžu vienā kabinetā. Pagaidām viņam neesmu iedevusi iesauku, bet būs. Viens nu ir ļoti žēl, ka nevaru šeit ievietot skaņu (jā, jā skaņu, tie nav ne hi hi, ne ha ha, bet abi kopā?!) kā viņš smejas, jo kad viņš smejas es nesmejos par viņa joku, bet gan par to kā viņš smejas :) Pat tagad kad rakstu, pat tad šie viņa „smiekli” man skan ausīs. Vispār par viņu ir ļoti grūti rakstīt, jo katru žestu un vārdu ir vērts aprakstīt. Saprotu, ka pirmajā darba dienā viņš vismaz piecas reizes pārkāpa lietišķo, darba kolēģu attiecības un nu ļoti, ļoti centās savus fluīdus vērst uz mani, bet es kā Ķīnas mūris-vēsa. :)) Kas man vispār nav saprotams, tad viņš ir precējies ir sieva un bērns (puika), bet cenšas izpatikt man, bet man viņš kā vīrietis nepatīk, es neatbalstu dienesta romānus un veidot kaut kādas attiecības ar darba kolēģi man ir nepieņemami un tikai iedomājoties, ka man viņam būtu jāpieskaras, man jau paliek slikti ap dūšu :? Brrr brr Mani gan mulsina viena lieta, kāpēc viņš laulības gredzenu (nu es domāju, ka tas ir laulības gredzens) nēsā uz labās rokas zeltneša? Parasti taču ir uz kreisās rokas zeltneša!
Es par viņu varētu rakstīt un rakstīt, bet tos viņa žestus viņa toni, kā viņš pasaka- es nevaru uzrakstīt :(( Divu dienu kopsavilkums (viņa teikumi, kas gan bija teikti pirmajā dienā, kad biju nosēdējusi ar viņu vienā kabinetā apmēram trīs stundas): „Kad es tevi pirmo reiz ieraudzīju man ļoti iepatikās un patīk tavas acis!” (teikums pie pusdienu galda).
„Kad es tevi otro reiz ieraudzīju man ļoti iepatikās un patīk tavs smaids!” (teikums pie mana galda. Viņš ir uzlicis savus elkoņus uz mana galda un pusi sava ķermeņa.)
„Un kur bučiņa?” (teikums pie mana galda. Viņš ir uzlicis savus elkoņus uz mana galda un pusi sava ķermeņa.) Mana atbilde: „Tūlīt metīšu tev ar mapi! Nost no mana galda!” (Mape man bija tieši priekšā uz galda.)
„Un kur bučiņa?” (Viņš stāv durvīs un dodas uz mājām.) Es atkal piedraudēju, ka metīšu viņam mapi.
Vispār man gribas to kādam izstāstīt (jā es izstāstu piecos vārdos māsai, bet tas nav tas, jo viņai ir citas lietas un dažreiz viņa uzskata, ka es pati pie visa esmu vainīga, bet šīs nav tas gadījums), nevis rakstīt, jo katrs izlasīs, savā intonācijā, savā „saprašanā”, pēc sava garastāvokļa.
Labi šodienai pietiks, jau kādu stundu rakstu. Jādodas uz veikalu. |
|
|