|
26. Nov 2007|08:57 |
Nu vispār man nav ko teikt.
Vakardienas piedzīvojumi mani ir pamatīgi nogurdinājuši. Naktī tu it kā guli, bet tavas smadzenes domā un domā un pamosties, kā izspiesta jāņoga.
Pēc kārtas. Vakar viņš tomēr uzrakstīja, pēc kādiem maniem 20 telefona zvaniem.
Un viņš par uz Rīgu nebija atbraucis. Jo lūk, kā viņš pats saka: „Viņš ir losis, lupata utt. Viņam palika bail, ka viņš man nepatiks utt.” Tas jau nekas, ka es biju aizgājusi. Ik pēc laika viņš meta klausuli nost tad atkal zvanīja, tad atkal meta nost, jo lūk, viņam ir kauns par to ko izdarīja. Ne nu man vispār nav ko teikt. Sēdējam ar māsu un domājām uz viņa psiholoģiskajām problēmām atbildes. Un secinājām, ko arī pateicām, ka viņa bērnības trauma/komplekss, ka viņu sita, nav attaisnojums, ka viņš neierodas. Vispār smags gadījums. Ja vēl vakar es teicu, ka nedodu otru iespēju un neliedzu otru iespēju, tad šodien es domāju nav vērts te ņemties un laiku tērēt uz tādu bailuli, kas tikai vārdos ir liels, bet darbos ir viens čussss. Es tomēr meklēju un ceru, ka man ir paredzēts, drošsirdīgs, mērķtiecīgs, čakls :/ , simpātisks utt vīrietis. Vot, tikai nezinu vai man pietiks spēka viņu sagaidīt.
Šobrīd esmu kā tāds mazs meža zvēriņš, kas laiza savas brūces, pēc iekļūšanas un veiksmīgas izkļūšanas no slazda. Nenoliegšu, ka man tagad arī ir mazliet bail no visas pasaules un katru uztveru ar bailēm, vai atkal būs tas pats?! Un šobrīd man gribas nolīst kaut kur dziļi, dziļi alā un kādu laiku nu laikam vismaz gadu nelīst laukā, jo, lai gan es neizrādu, bet man ir radies reāls komplekss pēc vakardienas pasākuma. Un laikam mani tagad būs pat jāpierunā ar kādu vispār satikties.
Sēžu un domāju. Vienam esmu par sliktu (gan izskatā, gan raksturā), bet otram esmu par pārāk labu (gan izskatā, gan raksturā). Kas te notiek?! Tu vari tievēt, mainīt frizūras, iet uz sporta klubu utt. un no neglīta pīlēna kļūt par gulbi, bet pats labākais, ka izrādās tu dažam esi labāka ja esi neglītais pīlēns un pelēkā pele. |
|