|
13. Sep 2007|18:51 |
Vispār pirmdienās nedrīkst pēc darba palikt, jo ja es palieku pirmdienās, tad visu nedēļu sēžu pēc darba.
Vispār sajūtas ir dīvainas- pagaidām nespēju aprakstīt. Vai nu uzliesmos vai nodzisīs. Ceru, ka nodzisīs.
Viss ir nepareizi. VISS. VISS. VISS. VISS. Nu kapēc ar mani?
Ir jābrauc mājās.
Vispār man gribas raudāt, bet es nespēju. Gribas kaut vienu vienu asariņu izvilkt, bet esmu saņēmusies tik spēcīgi, ka tas liekas nevietā.
Man liekas, ka pēc vakardienas sanāksmes viss ir savādāk tieši no manas puses, jā man tas bija vajadzīgs, jo pārāk jau nu uzticējos cilvēkiem un par tuvu pielaidu. Es zināju, ka tā notiks, bet nebiju gaidījusi, ka tas notiks tik ātri.
Es jau sen saku, ka savu viedokli atstāju mašīnā un tā jāturpina. It kā man ir patīkami, ka redz uzreiz, ka ar mani kaut kas nav kārtībā (es protams, māku parādīt, ka man nepatīk), bet lai necer, ka es skaidrošu kapēc tas notiek. Mana atbilde būs es negribu par to runāt! Var jau kā vista kladzināt, bet tā nedara, tā tas nenotiek, es viņai teicu un viņa man, tad viņa man atbildēja un es viņai utt tādas klaču sarunas un vīzite pie psihologa. Man labāk patīk ieslēgties sevī un sekas abos gadījumos ir vienas un tās pašas - simpātiskāka un labāka nekļūsti, jo tu runā savādāk nekā pārējie.
Ar vien vairāk saprotu, ka es šinī kolektīvā neiederos (ne tas humora līmenis), bet kapēc tas ir cits stāsts.
Eh gribu skriet no visa prom, vai varbūt pie kāda?! |
|