|
10. Sep 2007|21:20 |
Vispār es nāku pie secinājuma, ka kad man ir sūdīgi tad mans glābiņš ir darbs. Strādā, risini dzīves piespēlētos kāzususs (un tad vienmēr ir visstulbākie) un neliecies zinis, ka smadzenes ik pa kādam mirklim dod signālu, par bijušo. Es zinu, ka tas nav labi, bet šādi esmu atradusi zāles pret slimīgajām domām.
Kā jau es iepriekš nojautu, visi izliksies ka nekas nav bijis, bet tā starp puķēm gribēs pajautāt. Tikai baidīsies konkrēti pajautāt.
Ko es šodien piefiksēju- tad kad iepazināmies viņam laulības gredzens bija uz labāks rokas pirksta, bet jau piektdien viņš bija un šodien arī bija uz kreisās rokas pirksta. Var jau būt kāds teiks, ka tā vienmēr ir bijis, bet es atceros, ka pirmo reizi viņu redzēju, tad tieši piefiksēju vai viņš ir precējies vai nē un tad tas gredzens bija uz labās rokas pirksta. Tad nu man radās jautājums kā ir pareizi?
Un vēl viena lieta ko piefiksēju un kas mani tracina, ka vispirms man "sapūderē" smadznes ne juristi (ar šito es jau cīnos un cīnos) un tad man sākas šoks, bet kad parunā ar Inetu, tad viss saliekas pa plauktiņiem. Es uzskatu, ka esmu stabili stāvoša uz zemes un viss man ir "salikts" pa "plauktiņiem" un tad kad man ir šoks, emocijas un hauss "plauktiņos" atliek vien piezvanīt Inetai. Man tik viņai ir jāsaka: "Paldies! Paldies ka esi man:)))" |
|