|
20. Aug 2007|10:23 |
Biju aizbraukusi uz mājām, kurās pavadīju savas vasaras brīvdienas. Uzkāpu uz otro stāvu kur ir mana istaba, tagad jau jāsaka, ka bija mana istaba un ieejot viņā iekšā es sapratu, ka mājas, istabas un apkārtējās vides gaisotni rada un kopj tas, kas viņā dzīvo, jo tā vairs nebija mana istaba, bet gan bomžika vieta.
Es atceros, kā mēs saulei rietot līmējām tapetes (kas bija un joprojām ir ar pļavas puķēm, kā saulei rietot viņas kļuva sarkanākas un sarkanākas) un visi bijām drausmīgi noguruši, bet vēlējāmies, kaut tas līmēšanas process beigtos ātrāk, kā pieliku pirmo gleznu, kā no rītiem un vakaros skatījos vecajā spogulī un pavasaros no loga varēju aizsniegties līdz kastaņa ziediem, kā rudenī dzirdēju, kā kastaņi krīt zemē, kā zem logiem sēdēja puiši un mani gaidīja. Tik daudz atmiņas, bet vakar ieejot istabā bija manas māsas bērnības gultiņa, kurai virsū uzmesta netīra vatēta sega, spilvens, kura spilvendrāna laikam gadu nebija mazgāta un ir redzams, ka katru vakaru šeit kāds nāk un guļ, netīras glāzes, alus pudeles un manas smaržu pudelītes saplēstas un pat dārgo smaržu parfīms nespēja glābt situāciju, jo visa istabiņa smaržoja pēc alkohola un netīrības. |
|