minga

spīd saule caur zilpelēkiem mākoņiem
un vējš tāds, ka iepūš mani grāvī
un es palēnām kunkuļojos augšup no pārmetrus dziļuma, rokas gārsenēs un nātrēs rotājas
bezdelīgas velk vadus pār galvu un sastīpo manas domas murskulī
kā sliekas, kā odzītes jauniņas
no kurienes es izvilku to skumjumu?

viņa brauks strādāt pār deviņi novadiņi, desmitajā zemītē...