minga

man lipinās nost līmlapiņas viena pēc otras, pāri pierei, man domas ir aizgājušas, neprasot atļauju, grabinās priekšniece, balss kā tukšā mucā (viņai, ne man), es sagriežu pirkstus, vislaiku uz zobiem sagriežu pirkstus - sasssodīts!, kas ar mani ir!?, uz vadiem putni, pa vienam, kā krellītes/ pērlītes, es kaucu pusnakti (un atlikušajā mierināju uzmodušos zvirbuli un kaimiņienes bērnu cauri sienai), viss jogurts sagājis sviestā, kaut tas nemaz netika gaidīts - ne tam viņš bij' dzimis, es gribu...es gribu...es gribu kaut ko...izņemiet man iekšas, varbūt es pati varu iepūst balonā un izstādīt skolēniem anatomijas stundā, es nevaru reizēm sadzīvot ar sevi. man nav atslēgu priekš sevis. es visu sevi pazaudēju. vai varbūt izdāļāju, kad gulēju ar viņu, ar viņu, ar viņu, jā, arī ar viņu un ar viņu.
un es gribēju arī ar viņu
nesanāca
varbūt tāpēc, ka manis nebija

man izdosies sajaukt pasaules kārtību?

man pārskrien vilnīši kā spoguļgludam ezeram vējš
manas kājas ir krupīšiem un ķirzakām promenāde
rokas kā vīnstīgas negausīgas, nagiem zilmelliem kā odziņām
mani gurni aizpeld vakara rasā sarkanām kļavlapām līdzi
un vēders kā lidlauks bizmārītēm un... jūra šokolādes kuģim baltam
par manām krūtīm jau izteicies ķēniņš Zālamans
un kakla bedrītē pukst visa pasaules juteklība

šonakt skriešu raganās
nevienai savas acis nerādīšu
matiem pāri sarkankrūtīša dziesma
sargaities!, meitenes:)

es jau...