minga

naktī es smējos.
sākumā sapnī. vēlāk pamodos no tā, ka smejos, un turpināju, jo bija kaut kas tik ļoti smieklīgs! un domāju, kaut nebūtu vēl rīts- kaut govis vēl gulētu un truši, kaut tētis nenāktu uz kūti kopties - kaut neviens nedzirdētu, kā es kā jokaina viena pati sienaugšā ķiķinu.

varbūt tas bija no tā, ka sapnī man bija kāzas (bet to es iedomāju tikai nupatās)?
kaut gan vienubrīd mani pārņēma stindzinošas šausmas, jo vīru es nepazinu, un,kad domājos vakarā pēc pasēdēšanas pie galda doties uz savu kūtsaugšu sust, sapratu - nespīd!, jo es tak esmu galvenā persona!, man vēl kleites jāmaina!, man vēl...ak, Jēzu!, man taču ar viņu jāguļ!!!

es runāju pilnīgi nopietni - bail.

tiekšanās izjust visu emociju spektru - no pašām tām negatīvajām līdz skalas pozitīvajam galam,nemēģinot izvairīties ne no negatīvajām,ne pozitīvajām (jo visas ir dabiskas,tāpēc visām ir vienlīdzīgas tiesības tapt izjustām) esot saucama par "emocionālo pūrismu"
un tā nu es tagad pilnībā izjūtu skumjumu
un nemaz nemēģinu ar to kaut kādā veidā cīnīties
jo ir jānogrimst pavisam tai bedrē, lai būtu, kur atsperties un tikt laukā

skumjas esot vienīgā emocija, no kuras cilvēki tiecoties tikt vaļā...