minga

man vakar izskatījās/likās, ka bēgu no rīgas, pametot aiz sevis kaut ko aizdedzinātu vai gandrīz jau nodegušu līdz oglītēm. jo visas debesis aiz muguras liesmoja ārprāta saulrietā.
un priekšā tumšs un kluss. un es viena uz pilnīgi tukša un neapdzīvota lauku ceļa nekurienes vidū un uz nekurieni.
tāda kā maza pamestības sajūta piezagās, pačubinājās, paskrubinājās.
kaut vilks parautu tos...nē, kaut jums pašiem nekad nebūtu jāstopē, jūs, šoferīši visās tajās glaunajās - priglaunajās un ne tik ļoti mašinās!
šādos vakaros (arī rītos, pusdienslaikos un visā citā diennaktī) es svinīgi solos - man būs mašīna!

līgana.
apaļīga. lai roka izliecas kā sievieti glāstot.
divām durvīm. jo man un Mājdzīvniekam katram pa vienām, i mūsu vairāk nava.
krāsā tai būs būt melnā/sarkanā/gliemežnīcas vāka perlamutrā, dziļā tādā. vai varbūt arī zilā. tumši. bet dziļā. vai zaļā. sūnu. bet dziļā.
vēlams kabriolets (nu tas, ar nolaižamu jumtīnu, lai varu riktīgi putekļus sarīties/aizrīties, lai jūra sanāk man rokās un atstāj elkoņu locītavās sāli...). bet var arī ne.
plāni kā Napoleonam
bet es dabūšu, ko gribu.

besī ārā!
kā var cilvēks tualetē atstāt aiz sevis cūcību?!
vēl saprotu, ka veči ir cūkas - nenolaiž ūdeni, atstāj paceltu brilli - tāpēc jau viņi ir vīrieši...:(
bet "dāmas"?
riebj! riebj! riebj!
nekad vairs uz poda neiešu!
vismaz ne te, savā darbavietā

ieēdu medu no dzintarainas burkas
gribu laukos savos, nevis šitenajos
gribu laisties no darba
jo līdz mājām stundīnas trejas stopēt

mušas palikušās rudenīgas
tādas kā lipīgi bezkaunīgas
saules esmu ka nogurdināta