minga

vakar rīgā biju.
vakar jūrā biju.
un glaudās brīžiem rēcīgi guldzoši viļņi.
un slapināja svārku.
plīvinājās, glaudās ap stilbiem, traucēja soļus, metās ūdeņam līdzi.
es
negribu
neko
ir tik viegli viegliņām
dzīvoties savā nodabā
nebūt ne par ko atbildīgai
ne par ko nenest rūpi
taisīt/ netaisīt brokastu sev vienai
nesagaidīt (un nemaz negaidīt!) nevienu uz launagu vai vakariņās

ja nu jums iznāk kādreiz darīšana...nekad neielaidiet (neielaidieties...)...melnu matu, zaļu acu, sīciņiem, smalkiem radījumiem...nevajag! viņas visas ir raganas. viņām ir tikai vārdi (mmm!KĀDI!). nē, mānos, viņām ir arī pieskārieni pa druskai, tā, lai sakacinātu, tā, ka tikai nojausmas, tā, ka...
"un viņu gūsteknis mirst bada nāvē"...
es esmu jūs brīdinājusi.

mani māc bēdas
priekšniece rīt izsauc uz paklāja
un jūtos kā bērns, kuru pieaugušie "it kā" pieķēruši nedarbos un grasās rāt par kaut ko...nezin ko...ko neesmu nodarījusi. jūtu baigo netaisnību. pareizāk - man ir taisnība, bet pierādīt to nevaru, jo...nevienam nav laika manī ieklausīties...
vai mani kāds saprot?
vismaz Tu?



Tu taču zināji, ka es Tevi meklēšu
un es zināju, ka meklēšu Tevi
nekam
tikai lai godīgi
Tev ir pieprasījums
man ir, ko piedāvāt
un viss