minga

man ir ogu rokas. Tā teica viena sieva (gribētos jau teikt,ka "sieviņa", jo tad izklausītos drusku tā īpašāk, tā noslēpumaināk. Nu, kā kad viņai būtu kādas īpašas tiesības un tādējādi teiktais ticamāks un šaubas neradošs.)
Ap Jāņiem, drusku pirms un līdz jūlija vidam (didam, didam), man ir zemeņu rokas. Līdz nogurumam sāpīgas dārzā, spīdīgas bļodas cilājot, sadzeļoties uz asām lapām (zināji, ka zemenes dzeļas?).
Tad vēl ir arī otras, smalkākas, priekš mežiem, mežiņiem, pļavām, izcirtumiem. Tās ir īpašākas, jo smaržo dzīvāk, jo vairāk pirkstiem darba, jo veras krellēs reizēm bezgala sarkanās ziemā brūnam kaklam. Un tējai apzīmētā, apzīmogotā burkā - ziemīgiem pusdienslaikiem un bailīgām vienai naktīm...
Tad savas zemeņu (smaržīgās) rokas es noglabāju nākamgadam, un velku/ apaunos aveņu sulīgiem uzpirkstenīšiem. Arī ir dārza un meža variants, arī meža man tuvāk pie sirds:)Un saldētava priecājas. Un saldējums. Un piens ar cukuru gaida brokastis baltā bļodiņā.
Šobrīd man ir upeņu, ērkšķogu, jāņogu rokas. Tieši konkrēti šobrīd - sarkanas indīgas jāņogas krāso pirkstu galus, ka liekas - vai pietiks citronskābes sķīstībai? Un tie ķekari! Lietus spoži nolaizīti, savā iedomībā redz sevi dārgakmeņu auskaros. Un tieši konkrēti šobrīd es tos nevis karinu ausīs vai pinu matos, ko ballēs iet pusnaktī, bet sasaucu ciema bērnus pilnā vannītē tēlot sulu spiedējus.
Ā!, aizmirsu - jūlija beigās "lomkās" sāk dīdīties lāceņu vācējas, skopules/ skauģules, purva maldugunis, atvaros lūrētājas un vaivaros prātu aizmirsējas.
Bet brūkleņu rokas kniešas, un melleņu grib lilloties. Un dzērveņu...skumjās un mīļās...jo ir tāds auksts, kas viņās jāiet...
Man ir ogu rokas. Žēl, ka ne glāstu...