novemjbris
Dienasgrāmata ir jāraksta tad, kad ir apnicis dirsties ar cilvēkiem un uzgrūst savu pasīvi agresīvo un bēdu viedokli paziņām kolēģiem un kaķim pat ir zb, zb man tavas vaimanas!! Es gribu dejot, es varu arī bez tevis.
Sensenos laikos kad gāju septītajā klasē es lasīju random dienasgrāmatas šeit, man patika, pagāja 9 gadi un es braucu mājās ar pēdējo mikriņu un pie manis atnāca doma iemest savu ne gluži rage noskaņojumu, ne gluži prieku, tāpat vien neko un varbūt kaut ko arī šeit. Pa lielam ar domu aizpildīt savu sabiedriskā transporta laiku, varbūt nonākt pie kaut kā vairāk kā tikai mājas durvīm.
Ko es redzu sapņos un kāpēc es domāju par čūskām tikai 10 minūtes pēc pamošanās un tieši tagad, vai atmiņa darbojas kā ķēde ar kuru tu mēģini pavilkt plostu, kas pieķēdēts pie krasta figņas un tu saporoti, ka tāpat nekur netiksi un tev bloķē fucking sarūsējis sūds kas traucē visu kustību, bet tava vasaras platmale ir iekritusi likteņupē un tev tas plosts jākustina un ko dara zenta? Zenta uzņem selfijus ar to, kā tu kruķījies un smejies. Tieši tā tas notiek, tu sāc ar vienu skaistu domu un beigās nemaz nesagaidi rezultātu, vienkārši having the time of our lives and not caring at all. Kur paliek atmiņa? Atminos tikai ja padomāju. Bet diemžēl, atminos visu. HAVE A BREAK