Parasti tad ir divas izvēles : 1) ēst pusdienas 2) neēst pusdienas
Un tad seko visinteresantākā daļa, ja par labu atzīts otrais variants - iet uz veikalu un patiešām mēģināt kaut ko atrast par tiem 90centiem.
Es šodien nopirku Euro Shopper piena šokolādi ar riekstiem un banānu. Labi, ka veikalā tieši bija izlikti siera gabaliņi degustācijām. Dabūju tatad arī sieru.
Tagad sēžu skolā, visi studenti sasēduši uzgaidāmajā telpā, pie viena galda pāris sonologi (ar kuriem garlaicība vienmēr sit augstu vilni - ar šiem iespējams komunicēt tikai pilnīgā lupatā), pie nākošā galda - kaut kādi mazgadīgi pirmkusnieki (ejiet pie mammītes, sīkie), pāris džezistu pārspriež jaunākos likus mazliet tālāk (WAKE UP YOU! Džezs ir MIRIS, bitches), tam visam pa vidu kāds trennējās akustisko giču (bļe, paņem klasīti, durak!), pa kādam vienpatniekam stūros ar austiņām ausīs (nesociālie auni), es neeju ne pie viena, arī nosēžos kaut kur malā, lai neviens mani neievēro. Ne jau tāpēc, ka man gribās pazust or smth, bet gan tāpēc, ka viņi visi ir TIK GARLAICĪGI, ka negribu kaut kādu stulbu sūdu ar viņiem dzīt vairāku minūšu garumā, oi nē.
But maybe I'm getting arrogant.
Kamēr rakstu šo ierakstu, mani pasveicina omulīgs otrā kursa Music Teaching department pianists.
- Hi, - negribu būt nepieklājīga, tāpēc atņemu sveicienu.
- So... Busy?
- Kind a. - atbildu.
- .......(klusums apm 4 sek.) Ok. I just wanted to say "Hi."
Uzlieku ātro dežūrsmaidu un saku - Ok.