Rakstu tikai to, kas pašai svarīgs, jūs jau paši ziniet, ka klabi neraksta sev. Pat tie, kuri saka, ka raksta sev, patiesība raksta tiem, kuri lasa.
Mēģinu sakārtot galvu, atbildēt uz visiem eksistenciālās dabas jautājumiem,
apbrīnoju dievišķo sinhronitāti jeb vienkāršii "nejaušības" kā mēs latviski sakām.
Un šajā pirmdienā, es to ļoti skaidri jūtu, viss mainās.
Pietiek ar vienkāršu nejaušību (vai varbut smalki saplānotu notikumu virkni) , lai pekšņi sameklētu, ja nu ne atbildes uz lielajiem jautājumiem, tad ceļvedi gan.
Vakar skatījos "The men who stare at goats".
Klūnijs tur saka aptuveni kaut ko šādu : "Mūsu dzīve ir kā upe. Mēs varam vai nu peldēt pret straumi un necik tālu netikt, vai izvelēties ceļu un ļauties starumei. Tā jau zina, kur plūst." Tapāt laikam arī visi cilvēki, kuri ienāk vai iziet no mūsu dzīvēm pilda konkrētu merķi, tie ir ka vejš, krasti, akmeņi, bedres, vienalga, kurus upe sastop savā ceļā. Bet pēc tam tai japlūst tālak. Peldēt pret straumi ir bezjēdzīgi.
Un tā tas notiek arvien.
Ir japlūst pa upi.