Mana Hāga.
Pie mums ir agrs pavasaris. Sērfotāji un kaitbordisti pa viļņiem, auksts vējš un vēja saskrāpētas sejas. Man - lēna mūzika austiņās, spoluģstiklu brilles un ādas jaka.
Pamesti riteņi stāv kaudzēm uz ielām, apsūbējuši, nevienam nevajadzīgi. Un katrs uz sava minamā kā karietē, pasaule pie kājām un saule sejā.
Izbalējušas debesis saulainās dienās, augstas un baltas dzelzbetona ēkas kā slimnīcas, visas vienādas, virs galvām. Tramvajs klusi brauc garām, ir agrs rīts, koki un metāls vēl guļ.
Mazs rokoko rakstāmgalds, kur atspiest elkoņus, kad piedurknes uzrocītas, zīmulis rokās un gredzens nolikts malā. Aiztaisi acis un sapņo.
Brokastīs pie lielā galda, skatoties malās, vienalga - spoguļa stūros, sveču galos, lustras stikla atspulgos. Klusums, logs vaļā un svaigs gaiss.
Mīļākajām lietām aizvien jāstāv uz naktsgalda. Gudrība, miegs un atmiņas par labāku rītdienu.
Gaisma vakaros neļauj sirdīm nomaldīties, gaisma dienā neļauj laikam aizkavēties. Noliec kājas uz mīļākā galdiņa. Atspīdumi un sarunas ēnu gaismā.
Kad ebreji izsalkuši maldījās
tuksnesī, viņi katru dienu pārtika no mannas. Tā krita no debesīm, un, kad
tie centās savākt vairāk ēdiena nekā nepieciešams, manna
sabojājās un kļuva nelietojama.
Bet naktis ir dienas un izplūdušas gaismas krīt logā. Pār manu galvu un manu Hāgu, kas vēlā nakts stundā bez dzīvības. Un dienas vidū - tā pat.