mikele

Bet man gribētos izdot kādreiz grāmatu.
Ar tekstiem iz dzīves, fotogrāfijām, mūziku, varbūt kādām skicēm un kādu dzejas rindu.
Vienkārši tādu - no vāka līdz vākam : sevi.

Trīs dienas neizejot no dzīvokļa bija gana, lai saprastu, kāpēc esmu šeit. Ne jau šeit, projām, bet šeit un tagad.
Man patīk netikties ar cilvēkiem, patīk vienkārši just, ka viņi te ir, bet ne manā šodienā.
Noskatījos atkal pēdējo Hariju Poteru, pagulēju diendusu, un šodien neko īsti nedarīju. Šodien ne.
Man vajag tās dienas, ik pa laikam, pašai ar sevi.
Tad notiek īstais darbs, ne jau ar mācībām, skolu,
bet sevi.

Vakar skatījos interviju ar savu lielāko varoni.
Atbildē uz jautājumu : "Kas tu esi? Režisors? Animators?", viņš pieminēja savu bērnību :
"I think it was just more... my passion was just making things. That was the cool thing. Weather it is a drawing or movie, or little write... writing.
There was just something about making things that was the most important thing to me."
/by Tim Burton/

Vai arī tu piepildi bērnības sapņus? Vai varēji tos noturēt?
Man liekas, mākslinieki lieli neizaug nekad. Viņos arvien ir tā daļa no bērna, kura tiecās pēc pašizpausmes. Bērni nedomā, cik labi vai slikti viņi kaut ko dara. Viņi vienkārši dara.
Bet es esmu sajūtu ķērāja. Vienkārši noķert, ielikt mazā kapsulā, aizskrūvēt un nolikt plauktā. Fotogrāfija. Ieraksti. Dziema. Teksti. Dzeja.
Vienalga, kas.
Vienkārši sajust, un tad mēģināt notvert nenotveramo.

Dream catcher.

Un šodien arī neko nedarīšu. Ieliešu vīna glāzi. Domāšu. Rakstīšu.

"Experience is what you get when you didn't get what you wanted."
/Randy Pausch/

Un ik pa laikam vienkārši pietrūkst kāds, kurš sapurinātu, un pateiktu : ir vērts!
Jūtos mazliet pazudusi.
Šovakar.

Es sen neesmu raudājusi.
Man nepiestāv "viss ir perfekti" sajūta.
Tā nav manējā, nu nav,
dzirdu atslēgas aiz durvīm, ceru, ka vīrietis pārnak majās.

...un tā arī ir.
Prieks ne par ko.