Man vienmēr ir paticis Edvīns Raups, uktā lulu. Un latviešu postmodernisma (vai nu sauciet to kā gribiet) dzeja kā tāda ir tik pat satriecoša kā latviešu multenes. Nekad neesmu saukusi sevi patrioti, kas te tikai nenotiek. Un šodien oficiāli varu bļaut : "Pēc mēneša būšu mājās." Es saprotu Rahmaņinovu. |