n-tā diena
Pazīstami jau kļuvuši šejienes gaiteņi, ceļu no skolas ieejas durvīm līdz tramvaja pieturai varētu noiet aizsietām acīm.
Es smēķēju tonnām tabakas, viss mans ķermenis kliedz : nenodari man to! Es negribu...
Bet man pie kājas, cigarete starp pirstiem, noliekta galva tā, lai neredz acis. Man nekad nav paticis, ka man skatās acīs.
Fizika tagad, no rīta, vajadzēja uztaisīt jaunu temperācijas sistēmu, vajadzēja, bet laika nav,
un tad, kad ir, tad gribās rakstīt mūziku, cik tipiski.
Cik
tipiski.
Es smēķēju tonnām tabakas, viss mans ķermenis kliedz : nenodari man to! Es negribu...
Bet man pie kājas, cigarete starp pirstiem, noliekta galva tā, lai neredz acis. Man nekad nav paticis, ka man skatās acīs.
Fizika tagad, no rīta, vajadzēja uztaisīt jaunu temperācijas sistēmu, vajadzēja, bet laika nav,
un tad, kad ir, tad gribās rakstīt mūziku, cik tipiski.
Cik
tipiski.