mikele

Otrā diena starp svešiem cilvēkiem svešā dzīvoklī svešā pilsētā svešā valstī.
Es vairs nezinu, kāpēc esmu te.
Nav ne jausmas.

Kaut kā pārāk muļķīgi viss notiek.
Pārāk ātri vai vēlu tad, kad būtu jānotiek vienlaicīgi.
Manam liktenim sabojājies taimeris, nomaini bateriju, maita. Nav forši, nav.

Arī vaigi sāk kļūt sausi, parunāt gan vēl par iepriekšējo dzīvi nevaru, pārāk grūti.
Apskatīju šodien pilsētu, es nekur te negribēšu kādu laiku iet.
Viena. Bez neviena.
Tikai ar domu par viņu,

mans mīļotais. 100 dienas. Tas izklausās tik daudz.

Laiks?
LŪDZU SKRIEN ĀTRĀK KĀ NEKAD.