| 8:42p |
Kārtējā.
Nu taD TA PIRMAIS IERAXTS.Sodiena magiska.Pilna ar dzivigu apzinu par izgajusho. Skola beidzot kkas notiek. Rīta stundās hokeju skatijamies.
Citu brid laiks viekarshi apstajas un domas azceljo uz pagatni. Atceros visu kas bijis un tas grauj jo saproti ka tas wiss wairs nekad nebus nekad. Labi ka brivdienas satiku ljoti dargu un senu draugu ar kuru nebiju kontakteries paris gadus. bija superigi.
Atljaushos kko no piikas.
Siltums no vārdiem staro.
Vējš sapinas matos un ar savu stindzinošo elpu aizzogas aiz apkakles, aiz piedurknēm. Lietus sakāpj kurpēs un slīcina pēdas. Stindzinošais aukstums mani apskāvis tur un ziemas dvašu pūš ausīs, man nesalst. Cimdi palikuši mājās pie siltas tējas, pie segas un cepumiem. Man tam nav laika, mans ķermenis no sirds aizbēdzis.
Lietus tikšķēšana tiek pagriezta skaļāk kā lēta melodija garāmbraucošajā auto. Tā kā mūzika kāju pirkstus un plaukstas dancina lēnā, miegainā vakara valsī. Lietus vēl pāris atmiņu lāses ielej matos. Tie mirdz mēness spožumā. Tie mirdz no atmiņām, kas tagad maigi viļņojas sārtajās matu cirtās. Man nesalst.
Acīs un sirdī tup dzirkstelīte. Tup un smejas, ka skropstas ķiķina tai līdz. Tā atnāca vakar, kad man ko teica, neaizgāja un katru mirkli man atgādina, kāpēc tā atnāca un neaiziet. Dzirkstelīte turas sirdī. Iekrampējusies, ieķērusies nekust ne no vietas kā sasalusi, bet silda, pat karsta, verdoša kā pirms mirkļa vārīta kafija ar reibinošu smaržu.
Lūpas rotā smaids. Tāds naivs, sapņains un tīrs. Es kā noreibusi stāvu, un ķermenim salst, bet ne man. Ķermenis trīc, bet ne es. Man ir silti, jo vēlajā vakardienas vakarā, kad pilsēta jau devusies pie miera, visu nogurdinošo dienu aiz sevis atstājot, darbus prom noliekot, rūpes un naidu kabatās saliekot, bēdas pa logu izmetot, man teica kāds: ‘‘Zini, bez tevis es nevaru. Bez taviem smiekliem un laimes, bet tavām acīm es nevaru un negribu.’’ Tie vārdi silda manu sirdi un paceļ pāris soļus virs zemes. Un zini, man nesalst.
[Piika] |