Ja es agrāk tik ļoti baidījos palikt viena.
ne jau tā -viena-vientuļa, bet viena-viena pati-bez neviena cita.
es neko nevarēju izdarīt pati, viena.
tad tagad, tagad es vēlos, kaut es būtu viena.
viena ar savām domām un visu citu.
kāpēc ir jāuzrunā, ja no sakāmā tāpat nav jēga?
es arī nesaprotu. un man tas nepatīk.
runā, ja ir ko teikt, un atstāj mani vienu.


teātris bij labs... viņa beigās nošāvās, bet tas jau bija gaidāms. kāds vienmēr mirst, bet tā pat ir labāk.


un no šīs grāmatas man jau ir atkarība. es viņu lasu visur - mājās, skolā, autobusā, autobusa pieturā...
viņa mani it kā iesūc. jā, smieklīgi, bet tā ir.