|
[14. Maijs 2004|14:19] |
Tāpat vien sēžu, ēdu un domāju. Ja es būtu vējš... Vējš ir neatkarīgs. Vējš nāk kad grib un iet kur grib. Vējš var nokļūt jebkur, ja vien ir kāda maza šķirbiņa. Vējš var apskaut un apmīļot ikvienu. Maigi glāstīt ar tiko norautām ābeļu ziedlapiņām, liegi žūžot jāņogu krūmā, āttāli šalkt upmalas priedēs. Vējš var izpostīt jebko. Ja nevar mūri nopostīt uzreiz, var izpūst smiltis no tā pamatiem, var pārpludināt netālu esošo upi, var sapūst milzīgus negaisa mākoņus un uzsūtīt zibeni. Un mūris sašķiebsies. Vējš ir brīvs. Neviens to nevar apturēt. Neviens to nevar paturēt. Neviens to nevar piejaucēt. Ak, ja es būtu vējš! Bet tad es nedrīkstētu nevienu iemīlēt. Es nevarētu nekur palikt. Es nevarētu neko paturēt. Es varētu vien žūžot jāņogu krūmā vai šalkt upmalas priedēs. Es nevarētu aizmigt kopā ar mīļoto. Es vispār nevarētu nekur palikt. Jo ja es apstātos, es pazustu. Es būtu nekas. Un ko var izdarīt nekas? Neko. Es nebūšu vējš... |
|
|
Comments: |
labaak neesi gan... kad saaku sho lasiit, man radaas daudz komentu, bet neko beigaas nevareeju uzrakstiit, jo tu jau visu pateici =) veejsh ir briivs, bet viens... | |