| Par sirdi! |
30. Apr 2004|14:03 |
Lai citi saka ko grib, bet man šitā dziesma patīk!
Bet ne par to ir šis stāsts. Es te nesen rakājos pa saviem papīriem, kas ik pēc laika tiek izkrāmēti no somas, un re ko es tur atradu! Pat nedaudz brīnījos, ka to tiešām esmu rakstījusi es. Tas ir vēstules, ko es rakstīju kādam džekam, fragments:
Stāsts ir par sirdi. Sirdi, kura tiek lauzta. Un jo vairāk to lauž, jo jūtīgāka tā kļūst.
Tev to salauž, tu pārdzīvo un vairs nevari gulēt. Pamazām tu nomierinies, saņemies un dzīvo tālāk.
Bet tad, pēkšņi tu satiec viņu. To vienīgo, ko visu mūžu esi gaidījis. Tu pats labprātīgi atknibini vaļā visas vecās brūces, lai tikai pilnīgāk un labāk izjustu viņas tuvumu, viņas glāstus, viņas smaidus.
Un te, vienā jaukā dienā viņa paziņo, ka mīl savu kaimiņu no piektā stāva un ar tevi satikās tikai tāpēc, lai tiktu viņam tuvāk, jo viņš taču ir tavs bērnības draugs.
Un tava sirds atkal lūzt. Tā atkal sāp, tikai šoreiz vēl spēcīgāk, jo tā jau sākumā nebija vesela.
Paiet vesela mūžība. Tu esi nomierinājies un nosolījies ka nekad vairs...
Un tad nāk viņa.
Drausmīgi pohains pēc kārtējā rauta tu velcies uz tuvāko veikalu pēc mangaļiem un pretī nāk viņa. Tu aizej uz veikalu un aizmirsti ko tev vispār tur vajadzēja, jo tu redzēji viņu.
Tu atkal esi iemīlējies.
Jūs satiekaties...
Jūs izšķiraties...
No tavas sirds ir palicis pāri tikai mazs mazs gabaliņš, jo n-tās reizes plūkājot nost rētas, sirds ir nodilusi. Tajā ir palikusi vieta vairs tikai sāpēm.
Bet tu vienalga ceri...
Tas bija apmēram tā. Vēj jau bija viens tekstiņš par vēju, bet tas nu jau ir pazudis bez vēsts. |
|